Šodienas tvnet.lv rakstā par Zani Dombrovsku ir vieta, kas ļoti skaisti definē, kādēļ ir tāda vēlme pēc oficiāli noformētām attiecībām (gribētos piebilst – jebkāda veida attiecībām) un kas pēc tam mainās. Sajūtas!
“Kad uzzināju, ka tieku uzņemta štatā, man to gribējās salīdzināt ar attiecībām, kuras kādu laiku esmu kopusi, un nu man ir pateikts jāvārds,” Zane filozofē, piebilstot – statusa maiņa viņai ir ļoti būtiska, dodot sajūtu – jā, es esmu vajadzīga.
Manuprāt, attiecību oficiāla noformēšana nozīmē atbildības uzņemšanos, jo līdz tam tas ir tikai tāds pagaidu stāvoklis, kuru iespējams pārtraukt jebkurā brīdī. Jā, protams, arī darba līgumu var lauzt un laulību šķirt, bet tādējādi cilvēks pats sev un apkārtējiem parāda, ka beidzot ir pieņēmis lēmumu, varbūt kļūdainu, bet tomēr lēmumu. Ne velti ļoti bieži ir situācija, kad pāris nodzīvo kopā daudzus gadus, tad apprecas un pēc pusgada vai gada izšķiras. Es šādus pārus zinu vairākus. Laulības nostrādā kā katalizators: lēmums ir pieņemts un tad cilvēki skaidrāk saprot, vai tas bijis pareizs, vai nē. Kamēr ilgst pagaidu stāvoklis, nav jau ko izvērtēt, jo lēmuma nav.
Kāpēc man liekas, ka šitā apziņa ir tikai un vienīgi sieviešu galvās.
Mainās tikai tas, ka ir kāda “drošība”, jo vārdam cilvēki tic mazāk kā papīram.
>Kamēr ilgst pagaidu stāvoklis, nav jau ko izvērtēt, jo lēmuma nav.
Lēmums ir jau būt ar otru cilvēku. Vai tad sanāk, ka, kamēr tas nav apzieģelēts, tas nav lēmums? Lēmums ir aiziet pēc maizes, bet kamēr man nav čeka, tas nozīmē, ka tas nav lēmums?
Un no otras puses šodien vēl domāju, ja jau tā citādā sajūta ierodas tik viegli, tad tas nozīmē, ka tā sajūta tik pat viegli aiziet. Ne?
kad apprecēsies, sapratīsi, kā es to biju domājusi 🙂
Pagaidām nestrīdēšos!
Un ja nu es neprecēšos, ko tad?
Pat mana draudzene, paziņa.. vai kas man viņa ir, es nezinu, bet nu pirms kāzām tā spirinājās, tā izrunājās.. tagad lēnām paliek kā visas. Rada sajūtu, ka visas tās domas, kuras viņa izteica, ir bijušas izlūzija, tāds teātris.
Nu kas mainās? Drošības sajūta, nu. Sievietei jau pašā pamatā neko citu nevajag. Lai viņu sargātu un viņa varētu plaukt.
Labāk pasaki tagad, jo es neesmu no tām, kas siekalojas pie kāzu salona stikla.
Nesen biju līdzi draudzenei, jutos kā svešķermenis un visas kleitas atzinu par vienlīdz briesmīgām.
Man tikai liekas, ka mums ir atšķirīgas domas par lēmumu. Kas nu kuram ir lēmums. Tas tad arī viss.
Tu stāvi maizes nodaļā un domā, kādu maizi gribi ēst. Izdomā, paņem vienu un ieliec groziņā. Apmet riņķi pa bodi, sakrauj groziņā citas preces, maini vakariņu plānus un dodies atpakaļ uz maizes nodaļu – noliec maizi vietā, paņem citu un dodies uz kasi. Lēmums ir pieņemts un realizēts. Bet kamēr riņķo pa veikalu, maizei vēl nav skaidrības – vai tiešām tavs lēmums viņu ēst ir galīgs vai tomēr nē, un tu viņu nomainīsi pret citu.
Šis bija labs skaidrojums, bet es tiešām ēdu viena tipa maizi un uz veikalu eju pēc konkrētas maizes 😀 Vienmēr. A pa veikalu riņķo tie, kas nezina, pēc kā atnākuši.
haha, jūsu salīdzinājums ir fantastisks 😀
beidzot sapratu, kas es esmu attiecībās – esmu tā, kas parasti lieto vienu un to pašu maizi, bet ik pa laikam patīkami nogaršot kādu kumosiņu citas. lai arī pārējās garšojušas labas, klasika tomēr ir un paliek klasika 😀
tiešām paldies par citātu un diskusiju 😉