Virzīties uz augšu. Meklējumi.

Pēdējās nedēļas kaut kā ļoti gribas virzīties augšup visās jomās. Uzlabot sevi, uzlabot apkārtējo vidi. 

 Aizvakar tikos ar fizioterapeiti – vismaz viņa ieviesa skaidrību vienā jomā. Izrādās tās nepilnības, kas saistītas ar fizisko – skeletu un muskuļiem – viss ir skaisti un jauki labojams. Arī jau ir pirmie norādījumi, ko un kā varu darīt mājās patstāvīgi, kā arī pirmā grupveida vingrošana notikusi. Ideāli. Uz šāda veida nodarbībām es labprāt ietu arī pēc projekta beigām – nekāda noguruma, spriedzes vai izdzīšanas. Tēja pirms, tēja pēc. Laikam šis sniedz man arī to garīguma sajūtu, to, kuru tik ļoti gribēju. Pati fizioterapeite Kristīne Baranova ir īsts miera, prieka un pozitīvisma iemiesojums. Ja parasti dažādi gaišie cilvēki man ir uzdzinuši mērenu vai neizturamu nepatiku, jo viss tā samāksloti, naivi vai pat nedaudz infantili licies, tad no viņas staro zināšanas, pārliecība, gudrība, bet ar to visu pozitīvo komplektā nenāk ne kripatas pārākuma sajūtas vai augstprātības. Laimīgi tie cilvēki, kas var ar viņu ikdienā kopā strādāt, būt draugi.

Šovakar došos tikties ar vēl vienu gudru cilvēku – uztura speciālisti. Mājasdarbs izpildīts, 3 dienu ēdienkarte pierakstīta līdz pēdējam sīkumam, tad jau nākamnedēļ redzēšu, ko daru pareizi vai nepareizi. Šķiet gan, ka, lai samazinātu svaru, man liks ēst. Izklausās jau smieklīgi, bet pati apzinos, ka ēšana 1-2x dienā neatbilst nekādiem pareiza, veselīga uztura pamatprincipiem. Kad ņēmos ar divu komponentu diētu, tad bija ļoti grūti ēst ik pēc 2,5h. Turklāt krietni par daudz, lai arī katrā no tām ēdienreizēm porcija nepārsniedza 1 ābola izmērus. Jāatzīst gan, ka rezultāts to dažu dienu laikā bija smuks.

Par godu šim pasākumam, esmu savākusi kaudzīti ar mazkaloriju receptēm. Arī šeit jau esmu izdarījusi secinājumus – pēc receptes sanāk, ka tā paredzēta 4 personām. Pēc apjoma parasti pietiek, augstākais, 2 cilvēkiem. Visa vaina porciju izmēros, jo arī tas pats attiecas uz treknajiem ēdieniem. Mēs apēdam vairāk nekā pienākas. Vakar pagatavoju pirmo lieso zupu. Klāt piekožot rupjmaizi ar liesas vārītas gaļas šķēli, ar diviem kausiņiem pilnībā pietika, jo to pusīti, ko ielēju, lai šķīvis pilnāks izskatās, tā arī neapēdu. Tātad, ja piedomā un ēd lēnām, tad pietiek arī ar paredzētajām porcijām.

Ja augt un mainīties, tad visur. Pēc vakardienas vingrošanas tāda mierpilna laimes sajūta iestājās, ka sagribējās novākt visu raibumu no bloga. Rezultāts na ļico. Ir gan lietas, kas šajā izskatā nepatīk (piemēram, ka nevaru kolonnu platumu regulēt), bet pagaidām man pietiks un varbūt sagaidīšu kaut ko, kas patiks labāk.

Šodien laikam būšu miera mika 🙂