Joga olbaltumvielu mērcē

Rakstīju jau par savu apņemšanos. Vakar tad arī visu dienu dzīvoju godīgi – olbaltumvielas, dārzeņi, olbaltumvielas, dārzeņi…

Izrādās, ka šajā olbaltumvielu-vitamīnu diētā grūtākais ir ēšana ik pēc 2,5h. Man tik bieži negribas un arī plānus tas jauc – tikko esi izgājis ārā, kā jau jāskrien atpakaļ, jo jāēd 🙂

Vakarā piekrāvusi lielo somu ar sportošanai nepieciešamo devos tricināt tauciņus. Līdz brīdim, kamēr trenere lika novilkt apavus domāju, ka eju uz dažādu vingrošanas paveidu miksli, kas pamatā ir ātrs un enerģisks, bet nonācu jogā. Ārprāts! Tādas svīšana, fiziska piepūle līdz roku kāju trīcēšanai man vēl nekad nebija bijusi. Tie, kas saka, ka joga ir mierīgs, atslābinošs, garīgs process – neticiet! Tā ir cīņa par līdzsvaru, gandrīz nepārtraukts saspringums un brīžiem radās asociācija ar moku ratu, kur visus locekļus kāds mēģina pastiept garākus. Naktī pamodos un nespēju vairs aizmigt – smeldza viss, slikta dūša. Likās, ka vairs tur neiešu, neko nedarīšu. Tagad viss izskatās pavisam citādāk. Nesāp un nesmeldz vairs, svari šodien rādīja par 400g mazāk kā vakar, un jūtu, ka man ir parādījušies jauni muskuļi – tādi, par kuru esamību man nebija ne nojausmas! Turpināšu tomēr iet – varbūt atklāsies vēl kāds zudušais muskulis 😀