Avantūra. Varbūt pirmā īstā.

Pilnīgi spontāni un pašai negaidīti pieteicu savu kandidatūru vienam projektam un, pārsteidzošā kārtā, esmu apstiprināta dalībnieku skaitā. Līdz šim esmu darījusi visādas dullības, piedalījusies, kur nav slinkums, bet tas viss vienmēr ir bijis virzīts uz citu vai kolektīvā labuma veidošanu. Šoreiz tas būs man pašai. Sirdij, dvēselei un citām ķermeņa daļām.

Kopš paziņoja sarakstu ar uzņemtajiem, trinos un dīdos kā traka. Projekts, ilgs 3 mēnešus, viss notiks darba dienās, darba laikā. Lielākais izaicinājums šķiet nevis pirmie mēneši, bet tieši pēdējais, kad man to vajadzēs savienot ar darbu. Jau tagad aprīli norakstu kā stresa, skriešanas un milzīgas slodzes mēnesi, un ceru, ka darba devējs mani atbalstīs un ļaus aizdoties, kur nepieciešams, kā arī projekta vadītāji būs pretimnākoši un pielāgosies kaut nedaudz ar laikiem un vietām.

Rīt pirmā tikšanās. Vienu no dalībniecēm jau pazīstu, tas sniedz nelielu drošības sajūtu – ja ar citiem kontakts neveidosies tik labs, vai neveidosies vispār, vismaz viens cilvēks ar ko papļāpāt būs 🙂 Tā kā šis ir veselības projekts, kura laikā būš tiešām veselīgi un pareizi jādzīvo, pēdējās divas dienas esmu palaidusies galīgi. Sašpricētās gaļas, treknie sieri, čorizo un dzirkstošs vīns. Tik sirsnīgi visu izbaudu, it kā nekad vairs nedabūtu, jo no nākamās pirmdienas sāksies jauna dzīve. Turklāt, šis projekts ir lielisks ne tik ļoti ar savu pozitīvo ietekmi uz manu fizisko kondīciju, cik garīgo. Arī tādā nozīmē, ka atgriezīs veco tonusu un darba sparu, citādāk, lai kā jaunās māmiņas to noliegtu, dzīve mājās ar mazuli tomēr nedaudz degradē Cilvēku.

Es jau redzu sevi pēc šiem 3 mēnešiem, starojošu un skaistu atkal stāvam Dzegužkalna galā ar Rīgas panorāmu aiz muguras. Tieši tāda fotogrāfija bija tapusi 2009.gada 4.maijā. Tieši tāda es gribu atkal būt 2011.gada 4.maijā.