Attiecībā uz Freimani ir divu veidu raksti – vieni “aaahhhh, nu kāpēc?!?!” un otri, kas nosoda pirmos. Es piederu pie otrajiem, bet līdz šim centos to paturēt pie sevis, jo katram ir tiesības izpausties kā viņš vēlas.
Vienīgais, par ko tiešām būtu gatava pukstēt publiski – ka nu visi, kam nav slinkums, sauc viņu vārdā, it kā būtu baigie draugi, čomi. Pirms tam 100%, ka sarunās tika pieminēts kā Freimanis vai kopā – Mārtiņš Freimanis. Kas gan ir mainījies? Neviens kopš tā notikuma nav ne ar viņu tuvāk iepazinies, ne kopā pavadījis kādu laiku, lai pēkšņi varētu atļauties familiaritātes. Ja jau esat tik noskumuši, staigājat raudādami un sveces dedzinādami, tad turpiniet cienīt arī cilvēka vārdu.
Un pie reizes… Jā, ir žēl, ka tā notika – jauns, talantīgs, simpātisks utt, bet šī pārspīlētā vaimanāšana. Lielākie vaimanātāji diez vai kaut reizi dzīvē bija ar viņu tikušies, runājuši, par kopīgu darbošanos pat nerunāsim. Viņiem nekas nemainīsies dzīvē – joprojām būs dziesmas, mūzika, grāmata un video, saskarsme ar viņu būs tikpat liela, cik līdz šim. Citādāk ir ar draugiem, radiniekiem, citiem cilvēkiem (un arī dzīvniekiem), kam M.Freimanis bija ikdienas sastāvdaļa, ar kuru kopā viņi bija smējušies un raudājuši, svinējuši un bēdājušies, kopā strādājuši un atpūtušies. Tie ir cilvēki, kuriem šobrīd ir patiesas bēdas un sēras, kuri atcerēsies “kā mēs te toreiz darījām to un to”, “viņš teica tā un šitā”. Viņu dzīves patiešām mainīsies, tiešām būs iztrūkums. Man tiešām žēl ir Pepi un Freimaņa draugus.
Bet standarta pilsoņiem? Paliek video no jūtjūbes, dziesmas pleilistēs, veci tenku žurnāli ar bildēm un aprakstiem kā M.Freimanis ir kaut ko darījis. Tieši tikpat daudz, kā līdz šim. Ne par kapeiku mazāk.
TAS PATS BIJA AR MAIKLU DŽEKSONU!
(sorry par caps lock,aizmirsu izslēgt)