Pēdējos dažus mēnešus mani ir pārņēmusi eiforija. Neprātīga, neaptverama eiforija. Visu laiku šķiet, ka es lidoju, varētu pacelties un aizplivināties kaut kur. Viss liekas tik nēēēnormāāāliiii fõrši, ka pilnīgi bailes paliek, vai tik man kāds regulāri neiebaro kādu vitamīnu. Tajā pašā laikā jūtos nogurusi, bet gulēt aiziet nevaru. Tā ir gadījies tikai vienreiz – pēc labi noorganizēta pasākuma 2 nakšu garumā, pēc n-tajām bundžām enerģijas dzēriena sēdēju viena tumsā aizvērtām acīm, sirds sitās kā negudra, likās, ka viss ķermenis ir aizmidzis, bet pašai tāda liderīga sajūta. Lūk šādi es jūtos jau pāris mēnešus. Kaut kāds iekšējs nemiers, pacilātība un sajūta kā supermenam ideālā pasaulē – ir spējas, spēks, apņēmība, bet nav nozieguma ko apkarots, nav ļaundara ko likvidēt. Pilnīgi nezinu, kur likties. Ko darīt, kā plosīties, kur izpausties?