Ir nodarbības, kurās katra reize ir kā pirmā, jo vienmēr tiek izdomāts kaut kas nedaudz citādāks. Piektdien ar M. bijām uz pāru nodarbību Kristīnes Baranovas vadībā, bet atšķirībā no citu pāru sievišķajām pusēm, man radās gluži citas sajūtas un secinājumi. Vismaz pēc viena no vingrinājumiem noteikti!
Kas tad tas bija? Bērnu tēlošana, iejušanās bērna lomā, vecāka lomā. Lai arī uzdevuma mērķis bija pavisam cits, es sapratu kādēļ mans bērns dara to, ko viņš dara. Es sēdēju uz grīdas un aizvērtām acīm mētāju spilvenus, skraidīju kā ienāk prātā un mēģināju izsprukt no “vecāka” saudzējošajām rokām. Kāda brīvības, laimes un prieka sajūta! Aizdomājos, kad tā esmu jutusies pēdējo reizi, tas tiešām bija bērnībā, kad, gaidot pēc skolas gaidot autobusu, stāvēju pieturā un plivināju ap sevi maisiņu ar sporta tērpu. Plašs vēziens ar vienu roku un maisiņā brīvi aizlidinās gaisā, vēziens uz otru pusi un es ietinos savā rokā un maisiņā kā tās turpinājumā. Toreiz man tas likās tiiiik fōōōrši. Atcerējos arī kā dažus gadus atpakaļ, sēžot sastrēgumā, vēroju kādu puisēnu, kas darīja tieši tāpat, un domu, kas iešāvās prātā – ārprāts, kā tā var uzvesties! Kurā mirklī es izaugu? Kurā mirklī sabiedrības rāmji mani ierobežoja?
Nesaku jau, ka rāmjus nevajag, bet biju pārsteigta, ka tas noticis tik nemanāmi.Tā stāvēt nedrīkst, neplivinies, negramsties, nešķobies, ne…, ne…. ne…. Pie katra ne kāda daļiņa no bērna prieka un aizrautības zuda. Jo labs bērns ir tāds, kurš klausa vecākus. Es gribēju būt un biju labs bērns. Paklausīgs, kārtīgs, pareizs, vienmēr piedomājošs “vai tā drīkst?” Tomēr iekšēji nekad nebija labi, jo jutos sasaistīta, no bailēm, vai tikai es daru tā kā vajag, kļuvu tikai noslēgtāka, jo cilvēks, kurš neko nedara, nevar neko nepareizu izdarīt. Mazuļa pasaule ir plaša, tikai mēs pieaugušie to ierobežojam. Nozogam mazos prieciņus – pienenes plucināšanu, grīdas šķirbu aizšpaktelēšanu ar vaska krītiņiem, iekāpšanu peļķē vai burbuļu pūšanu limonādes glāzē. Jā, šīs lietas rada nedaudz diskomfortu pieaugušajiem un ķēpu savākt/notīrīt, bet bērns ir izpētījis, izmēģinājis, viņam ir bijis prieks. Vēl lielāks prieks, ja mamma vai tētis ir to darījuši kopā ar viņu.
Piektdien pēc nodarbības atnākot mājās, kamēr M. aizveda auklīti uz mājām, es sēdēju ar Mārtiņu uz grīdas un skatījos. Ko viņš dara, kā viņš dara, kas viņu interesē. Viņu interesēja mamma. Es. Atnesa mantiņu un stāstīja savā valodā, kā bija pa dienu spēlējušies, ko auklīte, mana mamma, bija rādījusi un stāstījusi. Apsēdās manā līkumiņā un, kārtojot krāsainus rimbuļus piramīdā, vienkārši bija blakus. Tāds mazs, mīļš, silts kunkulis. Jau ar savu raksturu, domām un vēlmēm. Tomēr lielākā vēlme mazulim ir būt blakus. Sajust, ka, lai ko viņš būtu izdarījis, vecāki būs tie, kas viņu mierinās, ucinās un samīļos. Ka nav jāatbilst nekādiem standartiem, lai viņš būtu mīlēts un vajadzīgs.
Mēģināsim atcerēties, ka mazuļi patiesībā ir jauki eņģelīši, kuriem vajag daudz mīlestības, atbalsta un brīvības. Nevajag pāragri viņus padarīt par maziem pieaugušajiem, aptumšot viņu košumu ar nopietnību, un aizrautības uguntiņas dzēst ar ledusaukstiem nē.
Foto no: http://orignauxmoose.com/
Šo laikam vajadzētu ik pa brīdim pārlasīt, lai neaizmirstas 😉