Teātri apmeklēju reti. Ja sāku skaitīt – pilnīgi pietiek ar vienas rokas pirkstiem, lai saskaitītu, cik izrādes esmu redzējusi klātienē, turklāt pēdējā bija pirms kādiem 10 gadiem – kad Dailes teātrī Prāta Vētra Šveikā plosījās.
Vakar beidzot sanāca aiziet pabaudīt augsto mākslu un kultūru – teātra izrādi. Pirms tam patīkams satraukums un nepatīkams atklājums – man nav ko vilkt, jo pasākums tomēr no tiem, kuros jāsapucējas (teātris, opera, balets, klasiskās mūzikas koncerts). Kaut ko nebūt izgudroju un devāmies baudīt. Ļaudis zolīdi pa pārīšiem, pa vienam dodas iekšā, stāvvietā nekāda drūzmēšanās, visi tiek bez problēmām izvietoti. Dodamies iekšā, nododam mēteļus garderobē un, tā kā laiciņš vēl ir, noparkojamies foajē otrajā stāvā ar skatu uz garderobēm. Sākumā nesapratu, kas un kā, bet izrādās, ka teātra statuss šobrīd ir nokrities līdz kino statusam. Cilvēki ierodas džinsās, džemperos, pat sporta apavos! Manuprāt – necieņa pret pasākumu. Tikai viena kundze bija saģērbusies atbilstoši – skaistā svinīga auduma kostīmā ar garajiem svārkiem, atbilstošiem aksesuāriem un pieskaņotos apavos (kas nebija zābaki).
Pēc starpbrīža sanāca man ļoti nekulturāli pašai izpausties. Blakus sēdēja viens vīrietis. Pēc skata varēja būt kāds augstāka līmeņa menedžeris/direktoriņš. Cik nopratu, sarkanmataina skaistule viņu pierunājusi viņu pavadīt uz izrādi un viņš, cerībā uz vakara jauku turpinājumu, arī piekritis. Visu izrādi nervozi tirināja kāju, dīdījās, mēģināja pieglausties pie sievietes pleca un visādi citādi izrādīja, cik ļoti viņu garlaiko šis pasākums. Pirms otrā cēliena, kad viņš atkal sāka tirināt savu kāju (no tā tricinājās, ja ne visa rinda, tad mans krēsls noteikti), neizturēju un aizrādīju, ka šī darbība ietekmē arī citus skatītājus (kopā ar visiem skaņas un gaismas efektiem man dažos brīžos jau gribējās maisiņu meklēt). Varbūt nekulturāli no manas puses un vajadzēja ciesties, bet man patiešām gribējās izrādi noskatīt līdz galam.
Par izrādes māksliniecisko kvalitāti nerunāšu, ne par to šoreiz stāsts. Bet par aktieriem gan vajag padomāt. Cik man zināms, beidzoties izrādei, aktieri vispirms iznāk pa vienam vai pāriem paklanīties, tad visi kopā vienotā rindā un tad skatītāji dodas ar ziediem. Tā taču vajadzētu būt, vai ne? Un kā bija? Aktieri tikko iznākuši uz skatuves, sāk klanīties, te bariņš ar dāmītēm ziedus sagrābušas uzbrūk skatuvei. Krustu šķērsu metas virsū aktieriem, viena nespēj atrast īsto apdāvināmo, otra ieklūp uz skatuves izveidotajā ūdens tilpnē. Aktieri samulsuši mēģina izveikt visu pasākumu līdz galam, pat pa vidu sveicējiem. Iecietīgi smaida, bet..
Nu tam tā nevajadzētu būt!!! Vai tiešām šī ir tā inteliģence, tie kulturālie cilvēki, kas kafijas krūzi tur atstiepjot mazo pirkstiņu? Tas ziloņu bars, kas drasēja pa skatuvi ir smalkās dāmas? Man ir kauns par viņiem. Man ir kauns viņu vietā.