Kādā reizē braucot no Igaunijas, izmetām loku caur Vidzemi. Jau krietnā tumsā (novembra beigas) ar auto izriņķojām arī pa Raunu. Krietni iespaidīgas likās skaisti izgaismotās pilsdrupas, tādēļ tika nolemts atgriezties kādā citā reizē tās apskatīt gaišā dienas laikā. Tā nu janvārī, kad kādu laiku nebija sanācis izrauties laiskā dabas objektu ekskursijā, devāmies aplūkot Raunu un tās staburagu.
Raunas Staburags
Staburaga meklēšanas laikā konfliktā nonāca waze un oficiālās ceļa norādes. Klausiet norādēm, ne waze! Tas mūs gribēja aizvest kreisos neceļos pat Raunā vēl neiebraucot, un arī izdevās! Izstrādātais maršruts atdūrās privātīpašumu, niknus suņus un iebraukšanas aizliegumu sološās zīmēs, tādēļ griežām riņķī un devāmies atpakaļ uz galveno iebraukšanas ceļu. Sekojot brūnajām zīmēm drīz nonācām pie neliela stāvlaukuma ar infostendu vienā malā. Tālākais ceļš jāmēro kājām pa zemes ceļu (janvārīgā pusziemā-puspavasarī pārvērties par ļoti slidenu ledus ceļu), kam labā mala nostādīta ozoliem – ej un zīles paukšķ zem kājām.
Vietā, kur ceļš sadalās, nav nevienas norādes par turpmāko virzienu, tāpēc pēc sniegā atstātajām pēdām izpīpējam, ka vajag pa kreisi. Ir pareizi! Pēc nedaudz metriem nonākam atpūtas laukumā, kur, kā šķiet, vasarās ir ugunskura vieta. Otrā laukuma pusē vīd koka platforma, kas pazūd bezdibenī – trepes!
Ja ceļš no stāvlaukuma līdz trepēm bija slidotavas seguma cienīgs, tad pa trepēm varētu ar bobsleja kamanām šļūkt. Pēc skata pāris gadus vecā būve ir daļēji apsnigušiem, daļēji apledojušiem pakāpieniem. Neuzmanīgs solis, grīļīga kustība, un ir ekskluzīva iespēja izmantot ātro nošļūkšanas iespēju.
Te jau arī pie staburaga esam klāt. Pirms tam nebiju bildes skatījusies, nezināju, ko gaidīt, tādēļ sūnām pamatīgi apaugušais, ūdens tērcītēs plūstošais veidojums šķita gana interesants.
Nav nekas liels, bet gana interesanti. No šī paeejot pa kreisi gar upītes malu, var redzēt pārējo lielo, kokiem apaugušo “klinti”, kam vietām avotu tērcītes ir pārvētušās glītās lāstekās.
Katrā gadījumā – interesants objekts, kaut arī ziemā ļoti ilgi pie tā uzkavēties negribējās. Vasarā varētu būs jauka vieta apēst līdzi ņemtās ekskursiju sviestmaizes un limonādes. Par atkritumu urnām ir padomāts – viena no tām pat ierīkota veca, ar piepēm apauguša, celma tukšajā vidū.
Raunas pilsdrupas
Kaut kāds vadātājs tajā Raunā mīt! Aizbraucām pilsdrupas lūkot, sekojam zīmēm, it kā ved pareizi, redzam, ka pils ir, skeitparks ir, kaut kāds “komplekss” priekšā vīd, bet pirms tā zīme, ka tālāk tikai ar Raunas pašvaldības atļaujām/pašvaldības transportam. Pirms zīmes redzamā nošķūrētā pļava nemaz neizskatās pēc stāvlaukuma, tāpēc atkal mums jāgriež riņķī. Nobraucot lejā pa kalniņu (jau trešā reize tajā dienā, kad braucam gar pilsdrupām), atstājam auto pirmā veikala stāvvietā un gar parciņu, kurā ir Raunas Brīvības piemineklis, dodamies uz nedaudz tālāk esošo kalna pakāji, kur redzamas kāpnes. Kāpjot augšā nevilšus sāc domāt par to, ka kādreiz tur zagušies ienaidnieka bruņinieki (pilij ir uzbrukuši deviņas reizes), svilpušas bultas, un iebrucēji apmētāti akmeņiem.
Drupas ir iespaidīgas! Parasto pāris sienu, torņu vai pamatu palieku vietā slejas augsti mūri, kuros ir milzīgas logu ailes. Grūti izskaidrot sajūtas, kas pārņem raugoties uz tām, – cieņa pret būvniekiem, interese kā gan pils izskatījusies savos ziedu laikos, kā cilvēki ir apdzīvojuši un uzturējuši milzīgo teritoriju.
Pie vienas no sienām ir pavisam mūsdienīga maza būdiņa, kas izskatās pēc kases. Tā kā jau ir pavēls svētdienas vakars, tur neviena nav un arī skatu tornī netiekam – atstāsim to nākamajai reizei, kad noteikti tur piestāsim vasarā.
Raunas baznīca
Pilskalns ir patiešām īsts liels kalns. No tā var pārskatīt gana plašu apkārtni, ja vien tā nav tinusies miglā. Uzreiz ievēroju baznīcas torni. Raunas apbūve ir diezgan zema, tāpēc par laimi tas nav aizbūvēts ar dažādām paneļmājām. Šajā ziņā jāsaka, ka Raunā tādas vispār tikpat kā nebija manāmas – tikai vienā nomales pusē pāris atradās, kas ar saviem trīs stāviem tik labi iekļāvās ainavā, ka varētu teikt: “Tas neskaitās!” Bet tātad baznīca. Ne pārāk liela, bet arī ne ļoti maza, apkārt zems žogs. Tāda idilliska.
Kas vēl interesants?
Viena no Raunā novērotajām interesantajām lietām bija mājas – lielas vai mazas, bet gandrīz visām viens stūris vai mala nosēdusies. Veikals, pie kura bijām atstājuši auto, atrodas skaistā ēkā, kam iestrādāti dekoratīvi šūnakmens elementi.
Kaut kur turpat Raunā mājo arī alus darītava “Malduguns”, kas izceļas nestandarta alus veidiem. Gribējām arī to apmeklēt, bet tā kā jāpiesakās iepriekš, un bija svētdiena, domu atmetām – cieņai pret citu brīvdienām jābūt. Atstāsim to nākamajai reizei.
Rauna patiešām ir apmeklēšanas vērta. Varbūt tur īsti nebūs ko darīt visu dienu, bet savas 3 stundas noteikti būs vajadzīgas, lai lēnu garu visu aplūkotu.