Ak, mana nenovīdīgā daba! Šorīt to izbaudīju līdz galam un vienlaikus apzinājos, ka kādā momentā ļaunā tīksmināšanās nāks pār manu galvu kā pēkšņā lietusgāze, kura bija iemesls vienam prieciņam.
Par šo pirmo prieciņu jāsaka paldies agram rīta zvanam, kurš lika man paņemt lietussargu. Tā nu, braucot autobusā, skatījos kā pakaļ dzenas melni mākoņi. Tie tinās, vilkās skrēja un bremzēja, līdz Vanšu tilta vidū panāca visus sastrēgumā iekļuvušos. Lēnām, pili pa pilei, kā kacinot bez lietussargiem izskrējušos ļautiņus, mākonis sāka birdināt mazas slapjas piles, kuras palika arvien lielākas, biežākas, smagākas un slapjākas. Stāvēju satvērusi sava zviedru bankas reklāmsarga kātu un tīksminājos kā autobusā braucējiem sejas izteiksmes kļuva satrauktas, neapmierinātas. Likās, ka katra pile viņos sēj paniku, jo saulainā rīta iedvesmoti, bija izmetušies plānās jaciņās, lietussargus atstājuši mājās un palikuši pilnīgi neaizsargāti. Pie mākslas muzeja parasti izkāpj daudz ļaužu, kas veikli aizsteidzas katrs savās gaitās. Šoreiz lietus bija tos apvienojis – visi draudzīgi sarūmējās zem pieturas nojumes. Ar kādu cerību? Ka tūlīt tūlīt jau pāries un varēs doties tālāk kā parasti?
Gandrīz katru rītu izkāpju no autobusa pie Katedrāles un steidzos uz Brīvības bulvāra pieturu. Katrā šādā pārskrējienā manas nāsis, iztēli un apetīti kairina salda smarža, kas kā pūkaina vate ieskauj Salas kiosku. Kanēlis, vaniļas drumstalas, šokolādes cepumi un rabarberu rauši – pēc kā tikai tur nesmaržo. Es turos kā vīrs, pagriežu galvu uz otru pusi, cenšos neieelpot un skrienu ātri garām. Bet šodien ļauns prieciņš mani piemeklēja. Bulciņas bija piedegušas!!! Gandrīz palecos, kad kanēļa vietā bija deguša cukura aromāts – jā, jā, jā! Ja es nevaru, tad, lai citiem arī netiek!!!
Varde no šejienes.
Savirpināji gan tos vārdus labi.
Izrādās, ka mūsu rīta ceļi iespējams krustotos, ja es savējos ietu vēlāk.
Varbūt arī krustojas, tikai es braucu ar autobusu, bet Tu šķiet ar kājām pārvietojies 🙂