Mana lielākā rūpe šobrīd ir koučs. Neviens cits speciālists, neviena cita nodarbība neuzdzen tādu stresu kā viņa. Atzīšos godīgi. Pēc pirmās sesijas ilgi domāju, pārdomāju, turklāt pamatā dusmojoties. Kaut gan – par ko man dusmoties? Ka cilvēks mēģina darīt savu darbu?
Rīt būs otrā sesija, tādēļ palasīju Intas blogus. Lasīju un domāju, kur gan to visu esmu jau dzirdējusi. Izrādās – visur un nekur. Jau kopš skolas laikiem psiholoģija, filozofija man ir bijusi pietiekami interesanta tēma, lai salasītu pa kripatām dažādas zināšanas, prātā grozītu, bīdītu šurpu turpu, izvilktu sev tuvo un iegūtu iekšējo pārliecību. Varbūt to varētu dēvēt par ticību. Tai nav konkrētas aprises, definīcijas, formulējuma. Tā ir sajūta, kas sēž iekšā, un ar kuru saskaņā dzīvojot jūtos labi. Tagad tā šķiet tiks pārbaudīta tā smagāk.
It kā koučingā nav nekas traks, bet tas tik ļoti nesaskan ar to, kā dzīvoju, kas esmu. Pietiekami ilgi esmu sev meklējusi īstos ceļus, veidus, kā pa tiem iet, lai būtu laimīga, apmierināta, bet šeit pēkšņi no manis grib to, kas man ir nepieņemams. Esmu cilvēks – haotiskais. Cik sevi atceros, vienmēr man mājās, somā, pierakstu blociņos ir bijusi lielāka vai mazāka nekārtība. BET! Nekārtība citu acīm. Pati vienmēr esmu lieliski orientējusies un aizvērtām acīm varējusi visu atrast. Tātad man tā ir Kārtība.
Tagad jūtu spiedienu plānot pa punktiem, laikiem, precīzi līdz minūtei. Uzstādīt konkrētus mērķus, konkrētus termiņus, darbības plānu. Sanāk, ka mani grib ierāmēt, pie tam svešā rāmī. Bet man taču jau ir plāns! Savējais. Tas, kurš kāda acīm varbūt izskatās haotiski ar līmlapiņām uz monitora salipināts un nekam neder, bet man tāds ir! Nevaru iedomāties sevi rakstam darbības plānu. Tas aizņem tik daudz laika, ko varētu izmantot lietderīgāk. Kaut gan varu gan iedomāties – esmu mēģinājusi ieviest plānotājus, bet nekad nav sanācis – vienmēr piemirstu tajos ieskatīties. Būtiskais vienmēr paliek atmiņā, bet pārējais – tātad tas nav svarīgs un visticamāk man to nemaz nevajag.
Šobrīd jūtu diskomfortu, ka kāds no malas grib manu pasaules kārtību jaukt, ceļus samudžināt un vēl nezinu ko. Visu laiku galvā īd doma, ka man to nevajag, jo, ja esmu atradusi ceļu, esmu laimīga to ejot, zinu, ka tas ir īstais, vai man būtu tas jāmaina tikai tāpēc, ka cits to tā grib? Un ja pakļaušos šai vēlmei, sastādīšu plānu par ko nebūt, kā es jutīšos, ja tajā iekļautās lietas kaut kādu iemeslu dēļ nesanāks paveikt termiņā? Vīlusies? Dusmīga? Šādas lietas man rada stresu, nepārtrauktu trauksmes izjūtu. Nekādas laimes, prieka un apmierinājuma…
Zinu, kā Tu jūties! man somā arī nekārtība. Sakārtoju un tad neko naveru atrast. Tādeļ atkal visu sajaucu un varu iebāzt tajā roku neskatoties un še tev vajadzīgais tai pat sekundē ir rokā! 🙂
Man arī nepatīk plāni! Ja neizdodas, jūties kā izdi*sta krizdole. Nezini ko tālāk darīt, esi vīlies sevī, pasaulē… un rokas neceļas neko darīt!
Pietam, katram ir savs dzīves ritms un prasības. kādam saraksti un plāni palīdz, citam traucē. Galvenais nepazaudē sevi!