Par griķu izcelsmes vietu ilgi tika uzskatīta centrālā Āzija, kaut kur starp Baikāla ezeru un Mandžūriju. Pēdējie atklājumi gan vēsta, ka tie ir cēlušies dienvidrietumu Ķīnā un Himalaju reģionā. Tāpat maldīgi tas tiek uzskatīts par graudaugu, kaut patiesībā ir zāle.
Griķi ir pazīstami kā grano saraceno itāļu valodā un sarrasin franču valodā, tādejādi piedēvējot tiem arābu valstu izcelsmi, bet vārds saracenis viduslaiku Eiropā tika izmantos, lai apzīmētu lietas, kas nākušas no austrumiem. Pēc mūsdienu botāniķa Valerio Giacomini pētījumiem, ir trīs iespējammie veidi, kā griķi nonākuši Eiropā:
- 1. cauri Krievijas dienvidiem, Poliju, Vāciju, sasniedzot Beļģiju un Franciju
- 2. cauri Tucijai uz Grieķiju, Ungāriju, Dienvidkrieviju
- 3. pa Venēcijas tidzniecības ceļiem, kas izskaidrotu dēvēšanu par saraceni.
Jebkurā gadījumā griķu izcelsme ir samērā neskaidra. Ir pat leģenda par Justu van Gistelu, kas tos atvedis 1485.gadā no sava ceļojuma uz Svēto Zemi. Arābu un pat centrālās Āzijas verija ir pretrunā ar arheoloģiskajiem izrakumiem. Pēc ziedputekšņu analīzes konstatēts, ka griķi ir auguši Nīderlandes teritorijā un ziemeļrietumu Vācijā jau ilgi pirms mūsu ēras. Agrākais, kad griķi minēti kādā Eiropas dokumentā, ir 1394.gads.
Griķi labi aug nabadzīgā augsnē, zemās temperatūrās, sausumā, kā arī pastiprinātā mitrumā. Izturība pret ārējiem apstākļiem un vieglā audzēšana padarījusi to par vienu no pieejamākajiem produktiem.
Griķos ir vērtīgie B, PP, P vitamīni un minerālvielas – kalcijs, fosfors, jods un dzelzs. Griķiem salīdzinājumā ar citiem putraimiem piemīt lielāka enerģētiskā vērtība, mazāk ogļhidrātu (75% ir saliktie ogļhidrāti), daudz aminoskābju, griķi ir bagāts dzelzs avots. Tiem piemīt holesterīnu pazeminošas īpašības, stabilizē cukura līmeni asinīs. Griķi nesatur glutēnu, ir hipoalerģiski.
100g vārītu griķu satur: 73g ogļhidrātus, 5g šķiedrvielas, 2,5g taukus, 335kcal