Atzīšanās. Sākums.

Tad nu jāatzīstās par to avantūru.

Vienu vakaru, tēlaini runājot, aizžmiedzu acis un uzrakstīju pieteikumu Māmiņu kluba jaunajam projektam Māmiņu pavasara skaistuma kūre. Gandrīz vai neticās, bet mani uzņēma.

Piektdien bija pirmā tikšanās un iepazīšanās vienai ar otru un speciālistu komandu, kurā ir sapulcināti visi nepieciešamie, lai padarītu mūs slaidas, skaistas, pārliecinātas un veselīgākas. Bijām pagatavojušas katra savu neveselīgi trekno kūku/ēdienu, kurus apēdot simboliski atvadījāmies no vecās treknās dzīves. Saņēmām arī uzdevumu no uztura speciālistes veikt pierakstus par visu apēsto un izdzerto – vienā brīvdienā un divās darba dienās. Izvēlējos svētdienu kā brīvdienu. Ēdu kā parasti, dzēru mazāk kā parasti. Secinājumi skarbi – lai arī apēsts maz, tomēr visu sadalot reizinātājos sanāk nesmukumi, kaut gan uz šķīvja izskatījās tik nevainīgi 🙂

Šodien pirmā diena. Un pirmajā dienā būs sportošana Vivido Gym Juglā. Apskatījos mājaslapā – būs apļa treniņš. Nekad tādā neesmu piedalījusies, bet zinātāji saka, ka nākoties krietni pasvīst. Laikam jau tas ir tas, kas vajadzīgs. Tiesa gan, lielākā svīšana var sanākt, kamēr es tikšu līdz sporta klubam. Ņemot vērā, ka es un Viņš – Vivido – atrodamies katrs savā Rīgas pusē, brauciens paredzēts ar sabiedrisko transportu, stiepjot lielo somu un stumjot bērnu ratiņus.

Par šo ārpuskārtas svīšanu ar pārējām meitenēm nosmējāmies, ka vairāk kaloriju patērēsim, kamēr tiksim līdz nodarbību vietai. Tie, kuriem ikdienā nav bijusi saskare ar maziem bērniem droši vien nevar pat iedomāties, kāds tas ir darbs piedabūt mazu mūkošu ķiparu apģērbties iešanai ārā ziemas apstākļos, kāds stress pavada visu organizatorisko pusi – transporta grafiku aprēķināšana, lai nonāktu visur laikā, bērna piedabūšana pirms tam paēst, pagulēt (zakon podlostji– kad to patiešām vajag, viņi neko nedara kā ir darījuši līdz šim), somas savākšana (pamperi, paladziņi, salvetes, pūderi, ēdamais, rotaļlietas un vēl pašai nepieciešamais) un pats galvenais – bažas par to vai visā maršrutā ietves būs pietiekami iztīrītas. Ja ar to ir par maz, sabiedriskajā transportā var aizdomīgi uzglūnēt katram pasažierim, jo mazums, kas par vīrusiem lidinās riņķī 😀 Laikam būs jāsaver ķiploku krelles ratiem.

Tad sāksim nu. Piektdien tikām arī svērtas un mērītas. Nezinu: kautrīgi (jo liels) vai ar lepnumu (jo ap 13kg jau zaudēti), jāatzīstas, ka mans starta svars ir 67,2kg (ar drēbēm). Svēršos piektdienās un tad jau redzēsim, kā ies. Pagaidām esmu nopucējusi kopš rudens nelietotās botas, pārskalojusi sporta tērpu. Pakrūtē plivinās tādi paši taureņi kā kādreiz pirms randiņiem, no satraukuma atkal bezmiegs iemeties un iztēlē mēģinu sevi saskatīt kāda būšu pēc 3 mēnešiem.

Nu, ko? Aiziet!